Binglanggu — li un miao

Kas ir li

Li ir Hainaņas pirmiedzīvotāji. Pēc ķīniešu pētnieku izplatītā uzskata viņi cēlušies no senajām Dienvidķīnas jue tautām un apmēram pirms 3000 gadiem pa jūru ieradās salā — ilgi pirms hanu ķīniešiem. Viņu valoda pieder tai-kadai saimei un tāpēc ir tuvāka taju valodai nekā mandarīnu ķīniešu valodai. Šodien li ir vairāk nekā miljons, gandrīz visi Hainaņā, un viņi iedalās piecās apakšgrupās ar saviem dialektiem.

Tas ir pirmais, kas jāsaprot: Hainaņa nebija ķīniešu sala, kas tika apdzīvota. Tā bija sveša sala, kas tika iekarota. Hani nāca no ziemeļiem un apmetās piekrastē, li atkāpās kalnos. Nomaļos kalnu apvidos dažas li kopienas vēl līdz pat 20. gs. 50. gadiem dzīvoja sabiedrības formās, kas sakņojās senos matriarhālos klanos.

Miao

Miao ieradās krietni vēlāk un ne pēc brīvas gribas. 16. gadsimtā Minu dinastija pārvietoja miao karavīrus no Guansi uz Hainaņu, lai apspiestu sacelšanās. Daudzi palika un apmetās kalnos — starp li un augstāk par viņiem. Abas grupas līdz šai dienai dzīvo līdzās, katra ar savu valodu, apģērbu un virtuvi.

Parks

Binglanggu nozīmē „Betela riekstu ieleja“. Parks dibināts 1998. gadā un atrodas Ganshiling dabas rezervātā uz robežas starp Sanju un Baoting apriņķi, apmēram 28 kilometrus no pilsētas centra. Tas aizņem labus 300 hektārus starp betela palmām un tropu lietus mežu, apmēram 500 metru augstumā — tāpēc šeit ir jūtami vēsāks nekā piekrastē.

2015. gadā Binglanggu kā pirmā mazākumtautu kultūras teritorija Ķīnā ieguva augstāko tūrisma kategoriju 5A. Tas sastāv no nemateriālā kultūras mantojuma ciema, vairāk nekā simt gadu vecā li ciema Ganshi, miao ciema lietus mežā un lauku un zemnieku zonas. Jau ieejas vārti ko stāsta: tiem ir rakstu zīmes 人 — „cilvēks“ — forma, un tie veidoti pēc Dalishen, spēka dieva no li pasaules radīšanas stāsta, parauga.

Parādītas desmit prasmes un paražas, kas Ķīnā atzītas par valsts nemateriālo kultūras mantojumu — no vērpšanas, krāsošanas, aušanas un izšūšanas līdz mizas auduma izgatavošanai, uguns iegūšanai, urbjot koku, senatnīgajai podniecībai, laivveida māju būvei, bambusa mūzikai un svētkiem trešā mēness mēneša trešajā dienā.

Aušana

Li brokāts tiek uzskatīts par vienu no senākajām Ķīnas tekstiltehnikām. 2009. gadā UNESCO iekļāva li vērpšanas, krāsošanas, aušanas un izšūšanas prasmes steidzami saglabājamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā — nevis parastajā sarakstā, bet tajā, kas paredzēts akūti apdraudētām tradīcijām.

Auž ar jostas stelli: audēja sēž uz zemes un velku nostiepj starp kājām un jostu ap gurniem, tā ka pati kļūst par ierīces daļu. Darbietilpīgākie izstrādājumi ir „pūķu segas“ — liela formāta brokāti, ko lietoja ceremonijās. Vēl senāks ir mizas audums: audums no izdauzītas koka mizas, ko li gatavoja, pirms sāka aust.

Raksti nekur nav pierakstīti. Li nebija rakstības; zināšanas nodeva no mātes meitai, skatoties un atdarinot. Ja audēja nomirst, nenodevusi savas zināšanas, viņas raksts ir zudis. Tāpēc viena no parka meistarēm audējām apmācījusi vairāk nekā 150 skolnieču un skolas brīvdienās vada kursus jauniešiem.

Tetovējumi

Ķīniešu kultūras pētnieki tos sauc par „Dunhuanas freskām uz ādas“. Li meitenes tradicionāli tetovēja vairākos posmos gadu gaitā. Viena no pēdējām, Fu Jinhua, reportāžā to aprakstīja tā: astoņu gadu vecumā seju, vienpadsmit — kaklu, divpadsmit — krūtis, trīspadsmit un četrpadsmit — kājas. Viņa sāka 1952. gadā — un tādējādi pieder pašai pēdējai paaudzei. Pēc 1950. gada Hainaņā vairs netetovēja nevienu meiteni. Fu Jinhua šodien auž Binglanggu.

Tetovēja rudenī, labvēlīgā dienā, meitenes vecāku mājā, to darīja pieredzējusi tetovētāja. Rakstus vispirms uzzīmēja un pēc tam iedūra ar bambusa vai rotangpalmas ērkšķiem; zilganmelnā krāsa bija no augu sulas un kokogles. Saglabājušies 37 sejas raksti, kā arī raksti rokām un kājām — vardes, gliemeži, kukaiņi un spēka dievs Dalishen.

Par nozīmi ir vairāki skaidrojumi, kas viens otru neizslēdz: savas grupas totēms, atpazīšana, ko veic senči, un pēc izplatīta tulkojuma — aizsardzība pret nolaupīšanu. Pēc senas ticības senči sievieti bez tetovējuma pēc nāves neatzina par savējo; sievietēm bez rakstiem pirms apbedīšanas uzzīmēja līnijas ar kokogli. Un jauns vīrietis pēc sievietes rakstiem varēja nolasīt, vai viņa cēlusies no tā paša senča — un vai laulība ir atļauta.

Ap 2010. gadu saskaņā ar Hainaņas Universitātes datiem vēl dzīvoja apmēram 2000 tetovētu sieviešu, jaunākās tolaik ap 70 gadu vecas. Tā bija lielākā vēl dzīvā tradicionāli tetovēto grupa starp Klusā okeāna pirmiedzīvotāju tautām. Šodien jaunākās ir pāri astoņdesmit. Pēc dažiem gadiem vairs nebūs neviena, kas šos rakstus nes uz savas ādas.

Kas vēl te ir

Li laivveida mājas no bambusa un salmiem, kuru jumts sniedzas līdz zemei — apgāztas laivas forma kā aizsardzība klimatā ar taifūniem. Longgui — mazas mājiņas, kurās dzīvoja neprecēti jaunieši un bildināja viens otru. Vairāk nekā simt gadu vecas klētis. Bambusa kārts deja, kurā divas kāršu rindas ritmā sitas kopā, un starp tām lec. Deguna flauta, ko spēlē, pūšot caur degunu, un shanlan rīsu vīns no kalnu rīsiem.

Un betela rieksts, pēc kura ieleja nosaukta. Hainaņā to košļā vēl šodien — sarkani zobi, uzmundrinoša iedarbība un ievērojams mutes vēža risks, ko reti piemin. Pēcpusdienā notiek arī liela brīvdabas izrāde par li un miao kultūru.

Godīgi sakot

Binglanggu ir komerciāls kultūras parks ar ieejas maksu, priekšnesumu grafiku un suvenīru veikaliem, nevis dabiski izaudzis ciems. Un tajā pašā laikā sievietes tur ir īstas īstas tradīcijas nesējas, kas ar savu darbu pelna naudu un nodod zināšanas tālāk. Iespējams, šādas vietas pat ir vajadzīgas, lai aušanai vispār būtu nākotne. Abi ir patiesība — un tieši šī pretruna ir interesantāka par katru no abām pusēm atsevišķi.