Laocha — „tēta tēja“

Ko nozīmē „tēta tēja“

Laobacha burtiski nozīmē „tēta tēja“. Nosaukums nāk no vecākiem vīriem, kas katru dienu iet uz mazajām ielas tējnīcām, stundām ilgi sēž kopā, dzer tēju, ēd uzkodas un runā par visu, kas pilsētā jauns. Neviens viņus nemudina iet, neviens nenes rēķinu, ja to neprasa.

Laocha turklāt nav konkrēta vieta, bet dzīvesveids. Ir tējnīcas zem kokiem ar plastmasas krēsliem, vienkāršas zāles ar ventilatoriem un tagad arī moderni iekārtotas tējnīcas. Visām kopīgs: tējkanna, daži šķīvīši un daudz laika.

Kafija un tēja no Dienvidu jūras

Saknes sniedzas vairāk nekā simt gadu senā pagātnē. Kāda republikas laika salas hronika konstatēja, ka daudzi hainanieši dzīvo ārzemēs, galvenokārt Bangkokā, Singapūrā un Honkongā, un tur uztur viesnīcas, krodziņus un tējnīcas. Kad no 20. gs. 20. gadiem daudzi atgriezās un Haikou cēla arkādu mājas, viņi tajās atvēra tējnīcas pēc parauga, ko pazina no Dienvidaustrumāzijas.

Divi etnogrāfi 30. gados aprakstīja, kā izplatījās jaunā mode: katrā tirgus vietā pēkšņi bija trīs, četras vai vairāk nekā desmit tējnīcas, tirgus dienās pilnas līdz pēdējai vietai. Pasniedza ķīniešu tēju, bet arī „rietumu dzērienus“ — kafiju, pienu, melno tēju, kakao — un klāt maizītes un cepumus.

No privātas kafejnīcas līdz valsts uzņēmumam

Pēc 1949. gada privātās tējnīcas vispirms pārveidoja jauktos, pēc tam valsts uzņēmumos. Līdz 70. gadu beigām praktiski visas Haikou tējnīcas piederēja valstij. Tām bija laikam atbilstoši nosaukumi: „Sarkanais karogs“, „Sarkanā sala“, „Strādnieki, zemnieki, karavīri“ vai „Rīta saule“.

Tēju turpināja dzert, bet izvēle bija šaura un piedāvājums trūcīgs. Palika paradums tikties tējnīcā.

Atdzimšana pēc 1981. gada

Līdz ar Ķīnas atvēršanos atgriezās privātās tējnīcas. 1981. gadā Haikou atkal atvērās viena no pirmajām ar zemām cenām un vienkāršu virtuvi, un tā uzreiz bija pilna. Dažos gados tās atkal bija uz katra ielas stūra.

Viens no panākumu iemesliem ir salas virtuvē. Laukos agrāk galvenokārt ēda šķidru rīsu biezputru, kas ilgi neuztur sāta sajūtu. Tāpēc pēcpusdienā tradicionāli bija starpmaltīte — un tieši šo robu tējnīca aizpilda vēl šodien.

Divas skolas

Kas ceļo pa salu, drīz pamana, ka laocha nav visur vienāda. Haikou skaidri jūtama Guandunas ietekme: dzer ulun vai puer tēju, un uzkodas atgādina kantoniešu dimsamus.

Qionghai un Wenchang, izceļotāju reģionos, laocha garšo vairāk pēc Dienvidaustrumāzijas. Tur dzer kafiju ar saldinātu iebiezināto pienu vai melno tēju ar iebiezinātā piena šļakatu — tieši kā kopitiamā Malaizijā. Kas iepriekš bijis Xinglong, garšu atpazīs.

Kas nonāk uz galda

Izvēle ir liela un mainās no vietas uz vietu: saldas maizītes ar cukura garoziņu, ko šeit, tāpat kā Honkongā, sauc par „ananāsu maizītēm“, lai gan ananāsu tajās nav, tvaicēti pīrādziņi, rīsu miltu kūkas, friteri, ceptas nūdeles, dažreiz arī bļoda hainaniešu rīsu nūdeļu. Šķīvīši ir mazi, pasūta pamazām.

Tēju un karstu ūdeni piepilda, cik bieži gribas, parasti bez piemaksas. Maksā beigās, bieži pēc tukšajiem šķīvīšiem vai lapiņas, kurā apkalpotājs piefiksē pasūtīto. Par tēju un dažām uzkodām vienkāršā tējnīcā vienam cilvēkam parasti maksā desmit līdz trīsdesmit juaņu.

Pilsētas dzīvojamā istaba

Tējnīca ir vairāk nekā vieta, kur paēst. Šeit apmainās ar jaunumiem, uzsāk darījumus, spēlē kārtis un skatās televizoru. Kad kaimiņi vai radinieki strīdas, bieži satiekas tējnīcā, lai lietu nokārtotu pie tējkannas.

Īpaši jaukas ir tējnīcas zem klajas debess. Fucheng, vecajā apriņķa pilsētā Haikou dienvidos, ir tējnīcas zem lieliem kokiem, kuru ēnā stāv galdi un kur visu pēcpusdienu var vērot ielas dzīvi. Fucheng atrodas netālu no Piecu trimdinieku tempļa, un to ir viegli apvienot.

Apmeklētājiem tas ir īstais šarms: sēdi pilsētas ikdienas vidū, nekas nav jāizrāda. Neviens negaida, ka runāsiet ķīniski. Pietiek ar smaidu un norādi uz blakus galdiņu.

Kultūras mantojums un pārmaiņas

Tagad šī paraža ir provinces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Viesi vairs nav tikai vecāki vīri, bet ģimenes, jaunieši un tūristi, un dažas tējnīcas kļuvušas slavenas sociālajos tīklos.

Vecās skolas saimnieki uz to skatās ar jauktām jūtām. Dažas vietas izmanto gatavus produktus pašgatavotu uzkodu vietā, citas pārdod laocha kā šiku dimsamu bāru. Kas meklē īsto variantu, lai pievērš uzmanību plastmasas krēsliem, skaļām sarunām un daudziem vecākiem viesiem.

Kā to darīt

Vislabāk iet priekšpusdienā vai pēcpusdienā, kad tējnīcas ir vispilnākās. Apsēsties, pasūtīt tēju — šaubu gadījumā vienkārši norādīt uz tējkannu pie blakus galdiņa — un tad pamazām izvēlēties uzkodas. Ar tulkošanas programmu var nofotografēt ēdienkarti.

Un tad: palikt sēžot. Tas ir vienīgais īstais noteikums. Kas aiziet pēc divdesmit minūtēm, nav sapratis laocha.